Kad palīdzēs psihologs?
….Es nekad nelietoju zāles, tā ir ķīmija…., esmu kategoriski pret zālēm….vai tiešām man jālieto zāles?….
Zāles jālieto tikai tad, kad bez tām nevar iztikt, uzlabot dzīves kvalitāti.
Ja paskatīties no malas un padomāt, kāpēc cilvēks atsakās no medikamentiem? Var būt viņš baidās, ka zaudēs cīņā pret savu kaiti un princips nelietot medikamentus ir kā aizsardzība un attaisnojums. Var būt pati kaite, cik tas nebūtu paradoksāli, ir veids, kā izcelties un pievērst sev uzmanību un no tās negribas šķirties. Var būt cilvēks ir mītu un aizspriedumu varā, ka „visi jūsu antidepresanti ir narkotikas”, „jūsu zāles padara cilvēkus par zombijiem”.
Bet ja cilvēkam ir plaušu karsonis, sirds slimība, paaugstināts asins spiediens, cukura slimība, tad attieksme mainās un katrs apzinās, ka noteikti medikamenti palīdzēs atlabt un normāli dzīvot. Pat tā, ja zāles jālieto līdz mūža galam… Psihoemocionālās ciešanas reizēm var būt sāpīgākās un neciešamākas nekā fiziskās.
Tad varbūt jāmaina attieksme pret zāļu lietošanu. Jāmeklē veids, kā normalizēt dzīves kvalitāti. Zāles, bez šaubām, nav vienīgais mehānisms, bet tikai viens no ārstēšanās veidiem, ko piedāvās profesionāls psihologs.
Manai mātei ir 75 gadi, esmu pieaugusi sieviete, bet viņa visu laiku jaucās manā dzīvē, uzdod nevajadzīgus jautājumus, izsaka savu viedokli par manu darbu, kolēģiem, personīgo dzīvi. Es dusmojos, kliedzu, bet viņa negrib mani saprast un tā viss turpinās…
Cilvēkiem ļoti svarīgi izjust, ka viņi ir kādam vajadzīgi. Ar vecumu personības īpatnības tikai izceļas, varbūt pat pārmērīgi. Ja esat pieaugusi sieviete, varbūt varat mierīgi pārdomāt kādā veidā jūs savai mātei varat parādīt, ka viņa ir vajadzīga, palīdzēt viņai pašapliecināties.
…Es neprotu teikt draugam, ka es viņu mīlu, vai citus mīļus, labus vārdus… Viņš mani nesaprot…Es gaidu, ka viņš mani samīļos, pažēlos, bet viņš nepievērš uzmanību un stāsta tikai par sporta sacensību rezultātiem… Es sēžu virtuvē un raudu….Tad mazgāju veļu ar rokām līdz saplaisājas āda un pirksti asiņo…Viņš dusmojies, ka esmu histēriķe un pati nezinu, ko gribu…Arī intīmajā dzīvē kaut kas nav tā, kā vajag…Viņš teica, ka aizies prom, ja es turpināšu viņu mocīt…Ko man darīt? Es negribu viņu zaudēt…
Bērnībā man un brālim neļāva kaprizēt, sūdzēties, skaļi uzvesties, jo tā neuzvedas labi audzinātie bērni. Vecāki nekad nelamājās savā starpā, bet dažreiz nerunāja nedēļām. Tad mēs ar brāli jūtamies slikti, mums bija bail, ka notiksies kaut kas slikts, jūtamies vainīgi, nezinājām, ko izdarīt. ….Bet tagad manā ģimenē notiek tas pats…Es negribu, lai mani bērni pārdzīvotu to, ko pārdzīvojām mēs… Ko man darīt?
Vienu dienu skolā man klases priekšā izsmēja mana draudzene (es viņu par tādu uztvēru). Jutos izmisusi, plānoju, kā izdarīšu pašnāvību. No kauna nezināju, kur likties un ko darīt. Mājās pastāstīju par to mammai… Viņa man toreiz pateica, ka laikam pati esmu vainīga un ar labi audzinātiem bērniem tā nenotiek…Raudāju visu nakti, kodu savas lupas, iekodu rokā, tad palika vel vairāk sevi žēl, jo izjūtu sāpes, bet nenormāla spriedze pārgāja….Un tagad arī, kad man ir slikti, es cenšos sagādāt sev fiziskās sāpes… Man ir kauns par savu uzvedību, bet viss atkārtojas…Kas tad man jādara?
Kad mēs bijām vēl skolēni, vēcāki redzot mūs pie televizora, kad mēs skatījāmies kādu jauku filmu par mīlestību, skarbi jokoja, izsmēja, ka „patīk puņķos smērēties”, labāk mācītos, vai palīdzētu mājas darbos. Man bija sajūta, ka biju pārsteigta, darot kaut ko šausmīgi sliktu, apkaunojošu. Kā juties brālis, es nezinu, viņš uzreiz gājis prom un pēc tam tik pat skarbi jokoja. Tas bija pavisam neciešami… Arī tagad es jutos neveikli, neērti, kad gribas paust savas jūtas… Kā es varu mainīties?
Pēdējos divus gadus periodiski ir lēkmes ar nesaprotamu trauksmi, baiļu sajutu, sirds sitas, liekas ,ka galvā. Gaisa trūkst. Karstuma viļņi pa kājām, šķiet, ka apčurājos, pat pārbaudu, vai bikses sausas.
Esmu vecākais starp 3 brāļiem. Man liekas, ka nekad nebiju maziņš… Man vienmēr bija pienākums pieskatīt mazos, atbildēt par viņiem, aizstāvēt viņus….Brāļi bieži darīja palaidnības, bet sodīja mani… Vecāki nekad man neticēja un teica „mazie bērni nevarēja tā izdarīt”. Vislielākais sapnis bērnībā bija pieradīt vecākiem, ka esmu arī labs un daru visu, kā viņi prasīja…
Pirms diviem gadiem braucu uz atbildīgam pārrunām….Pēkšņi izjutu briesmīgu trauksmi, bailes, galvas reiboņus, sasvīdu, pat apturēju mašīnu…Bija sajūta, ka nezināšu, ko teikt, izgāzīšos, visu sabojāšu, kaut darīju to jau vairākas reizes un nekā neparasta nebija…Jutos bezpalīdzīgs… Pēc dažām minūtēm nomierinājos un dzīve ritēja kā vienmēr…Tās lēkmes sāka atkārtoties biežāk un biežāk bez kāda redzama iemesla…
Man nav laika atpūsties… pat kad braucu ceļojumā, vienmēr līdzi ieslēgts telefons un dators…Sajūta, ka palaidīšu garām kaut ko svarīgu… Zaudēšu kontroli par situāciju…Bez manis cilvēki nezinās, ko darīt… Baseinā, dušā, futbola laukumā telefons ir blakus un pārbaudu zvanus, pastu, sms ….
Nekad nestāstīju nevienam cilvēkam par savam problēmām…Kādreiz mēģināju, bet neviens neticēja, ka man varētu būt kaut kas, ar ko es netieku galā …