Neskatoties uz to, kam iziets cauri un, kas dzīvē jau ir aiz muguras un, kas vēl būs priekšā, laikam nekad nespēšu pateikties šim cilvēkam par to, ko viņš manā labā ir darījis. Ar savu nebeidzamo darbu, neatlaidību, atbalstu un palīdzību vairāku mēnešu garumā, tas ir atbrīvojis no sabojātā un iezīmējis būtiski jaunu manas dzīves posmu. Par visu paveikto, iegūto un sasniegto sevī, par visu to un vēl daudz vairāk, milzīgs Paldies. Tā cilvēka darbs ir kas vairāk, kā nenovērtējams…
Tai dien beidzot izdarīju to, ko jau sen vajadzēja. Apstājos un atskatījos uz sevi un savu dzīvi no malas. Neticēju, ka tas tiešām esmu es, vienkārši neticēju-egoists, kas saputrojies savā dzīvē un iedomās. Katrā manā teikumā bija tik daudz izlikšanās un nepatiesības, centienu būt kādam citam, izklausīties vēsam, neiejūtīgam un vienaldzīgam. Atsaucot atmiņā notikumus, atceros, kas tieši bija tas, kas lika man iekāpt citās kalašās.
Man nevajag daudz rakņāties kabatās, lai atrastu atbildes uz jautājumiem, par to, kāds biju, ko domāju un, ko vēlējos. Bija vajadzīgs zināms laiks, lai saprastu sevi, kāds esmu un, kas notiek manā galvā. Tagad tas kalpo par atgādinājumu vien tam, cik daudz kā esmu zaudējis no savas dzīves, draudzības un cilvēkiem, būdams neīsts un nepatiess.
Šobrīd jau vairāk kā zinu, cik ļoti atsevišķi cilvēki un notikumi spēj izmainīt un likt izmest visu, kas tev ir bijis pārkrauts pāri. Fascinē tas, kā agrāk mētājos savos vārdos, izjūtās un emocijās, kā aktieris! Maldīgi šķita, ka zinu, kāds esmu, ka saprotu kā jādzīvo, kas ir pareizi, kas nē, ko jūtu un vēlos, lai gan tagad, man ir skaidrs, ka no visa tā vēl biju pavisam tālu. Savu dzīvi biju sabojājis jau daudzus gadus atpakaļ, kaut gan laikam jau jutu, ka kaut ko tomēr daru nepareizi, bet turpināju pa savam, par ko tagad vien spēju nosodoši grozīt galvu. Vēl aizvien nesaprotu, kur ņēmu visas tās maskas, aiz kurām slēpos, kur es tam visam guvu tik daudz spēka un enerģijas. Tagad sejā vien rakstīts tas, cik izteikti esmu izjutis katru lietu, ko nācās pārvarēt, izjust un iepazīt no jauna šai pēdējā laikā. Saka, ka pēc kara visi gudri- jā, protams! Es zinu, kāds biju un ko darīju nepareizi vien tagad un man vienalga, cik daudzi man to vēl sacīs, galvenais, ka es tam muļķim jau esmu piedevis.
Laiku atpakaļ es biju kāds cits, kura spoguļattēlu skatīju ikdienu vannasistabas spogulī un ne tādēļ, ka biju jaunāks un dumjāks, bet tādēļ, ka attapos vēlāk, ka piespiedu sevi, ka saņēmu visu gribasspēku un vēlmi mainīt sevi un notikumus. Es nemeklēju vairs jēgu lietās, kurās tas ir bezjēdzīgi.
Vairākus gadus dzīvojot vienā piramīdā, kuru pats biju uzbūvējis jau agrā bērnībā, nemainot tajā neko, šķita pareizi, tomēr patiesībā jau sen biju nogājis no ceļa neskaitāmas reizes un ilgu laiku taustījies pa miglu, stāvot uz vietas, kas vienmēr nesa nevajadzīgas grūtības, maldus un vilšanos personiskajā dzīvē. Es vienkārši vairs nevirzījos tālāk. Apziņā bija tikai miglaina aina, ka tā notiek.
Atceros, kad pienāca tā diena, kad saņēmu visu par sevis pastrādāto, kas lika sajust aizmirstas lietas. Sajūta bija drausmīga, tik tad vēl nesapratu, ka vien pats to biju panācis un lieliski veicinājis. Jutu, ka neizbēgami zaudēju pašu svarīgāko, ko izmisīgi centos kaut kā slēpt, bet bija jau krietni par vēlu. Kad neizbēgamais bija noticis un lietas vairs mainīt nevarēja, iestājās milzīgs tukšums ar dedzinošu sajūtu. Šķita, ka tūlīt vai saplīsīšu gabalos. Prāts bija sastindzis. Biju iztukšots un nekas nebija skaidrs. Es izjutu dusmas, neapmierinātību un naidu pret sevi, kas slimīgajās domās radīja emocionālu izvirdumu un turpinājās ilgu laiku. No tā nekas labs nesanāca. Man radās nepatika pret sevi pašu. Dzīvē viss bija samudžina)ies. Visi apstākļi šķietami bija vērsušies pret mani. Ar pūlēm vilku dienas un bezmiega naktis, nepārtraukti par visu prātojot. Domas bija saindētas līdz pēdējam un tas viss bija tikai un vienīgi manis paša roku darbs. Es apzinājos, ka viss iet uz galu un manā dzīvē, nekas neveidojas pareizi, kaut kas nemitīgi traucē un bojā visu. Es vienkārši vairāk nebiju es pats- kā sūklis biju pilns ar negatīvismu. Sapratu, ka bija pēdējais brīdis atspriegot apziņu, ieskatīties sevī, saprast, kas manī īsti notiek, kas ir izļodzījies, kāpēc ir tāda pretestība, izvērtēt savu attieksmi, domas un pārdomāt visu dzīvi. Vienkārši vajadzēja sevi savest kārtībā un piemērots bija tikai viens brīdis- tūlīt!
Ir grūti pateikt, kā tieši tas viss sākās, vai tad, kad uzklausīju neatkarīga cilvēka domas, vai tas notika brīdī, kad mani salauza īstais cilvēks, vai arī varbūt biju jau sevi tā sačakarējis, ka tas vienkārši notika, varbūt arī viss kopā, to man grūti šobrīd sacīt. Zinu to, ka esmu viskomplicētākā persona, ar kuru līdz šim man bijusi darīšana. Sastopoties ar to, kas neizbēgami iejaucās un paralizēja manu dzīvi, es izdarīju izvēli, apzinātu vai neapzinātu, bet tomēr izvēli, kas bija tikai un vienīgi manis paša lēmums. Tas arī bija pagrieziena punkts. Tai pašā laikā apzinājos, ka tam visam ir nepieciešams kas vairāk kā šobrīd spēju, vairāk nekā man piemīt. Uz to brīdi, vienīgā alternatīva bija darbs ar sevi un zemapziņu. Laiks man bija ļoti vērtīgs un vērtīgs bija arī tas, kam turpmāk pievērsu savu uzmanību, jo, kā atklājās- tas pieauga.
Sūcot skaidas ārā no prāta un sīki pārdomājot katru savas dzīves vismazāko mirkli, apsverot katru savu niecīgāko domu un rīcību, ko vien spēju atcerēties, nonācu pie tā, ka visā manas dzīves laikā, manis paša prātā iesētie un pieņemtie uzskati, apziņa, ticība un radušies paradumi izrādījās sasodīti nodevīga k##e, kas visu laiku bija mani pamatīgi čakarējusi, sarežģot un padarot manu dzīvi par vien vienīgiem maldiem. Tas lika pašam dzīvot sarežģīti, uztvert visu greizi un rīkoties aplami-citiem nesaprotami, sarūpējot sev un tuvākajiem neskaitāmas vilšanās vienu pēc otras, kuras bieži vien pats nesapratu, jo kas citāds vai savādāks manī vienkārši nebija. Tur valdīja vien sabojāta uztvere, negatīvas emocijas, sliktas domas un uzskati. Viss tas iegūtais, dienu no dienas, dzīvoja manī un nelika mieru smadzenēm, kuras patstāvīgi bija aizņemtas ar nevajadzīgo vairošanu tik ļoti, ka nespēju izjust un izdzīvot pat tos brīžus, kas reāli notika man apkārt ikdienā- apmēram tā, it kā tu dzīvotu citā pasaulē vai dzīvotu divu cilvēku dzīves, vienlaicīgi. Nejutu vairs, kur īsti esmu, jo domās biju kur citur. Tas mani bija pārņēmis, ka citreiz, pēc kāda notikuma, laba vai slikta, tam nebija nozīmes, uzvedos un rīkojos nesaprotami- vienā mirklī es biju vienis noskaņots, otrā jau manas domas ir mainījušās un es uzvedos un rīkojos pilnīgi pretēji iepriekšējam, it kā nekas nebūtu noticis, kā šizofrēns. Tas pataisīja mani atšķirīgu no pārējiem, jo paudu dīvainus uzskatus, ne vienmēr visu sapratu, daudzas lietas sarežģīju, kas vairumā strauji pārauga emociju maiņā, neizpratnē un bezjēdzīgā strīdā ar apvainošanos.
Negatīvais un cēloņi visam tam nāca jau no mazotnes. Tā stāsta par audzināšanu, nedrošību, norobežošanos, neticību, naidu, meliem, izlikšanos, kritiku, nepieņemšanu un tamlīdzīgām jaukām lietām. Tās izjūtas aptumšoja un izkropļoja manu dzīves uztveri līdz pēdējam. Iekšējās pretrunas sevī, veicināja nopietnu emocionālo un psiholoģisko konfliktu uzkrāšanos, kas lauzās uz āru un sekas bija postošas- biju salaidis dzīvi galīgā grīstē. Viss bija aizgājis greizi jau no paša sākuma. Es nesapratu, ka mana vaina bija nepareizā domāšanā un izkropļotā priekšstatā par dzīvi, kas tika radīta jau pašā bērnībā. Tā bija samaitājusi mani un veiksmīgi pataisījusi par tādu, kāds biju kļuvis– egocentrisks un patmīlīgs, vairumā negatīvi noskaņots, ķildīgs, iedomājos, ka zinu gandrīz visas lietas un nelietas, kašķējos, apvainojos nevietā, taisīju bezjēdzīgas scēnas, izlikos, tēloju, noslēdzos sevī, neatklājos nevienam, nekad nepaskatījos uz sevi no malas un neieklausījos citos līdz galam. Bija tieksme visu dramatizēt, ar aizdomām skatīties uz citiem. Vienīgā persona, kas man kaut cik apmierināja biju es pats. Ikvienam manam izteikumam, ikvienai attieksmei bija jūtams ne īstenības piesitiens, atkarībā no tā, kā tas skāra mani pašu. Pārējie cilvēki šķita kaitinoši. Apziņā centos tos izmainīt, pielāgojot savām vajadzībām. Savā prātā vienmēr pret visiem biju izveidojis barjeru un instinktīvi visus atgrūdu. Veidojot savstarpējās attiecības izturējos vēsi un mākslīgi, lai radītu labāku priekšstatu, nekā patiesībā ir. Muļķīgi vēlējos visiem patikt. Lai stiprinātu savu pašcieņu, izjutu nepatiku pret citiem. Savu dzīvi biju sarežģījis nepārtraukti domājot, par to, kā izturēties citu klātbūtnē, par to, ko sacīt, lai izpatiktu apkārtējiem, lai domātu tikai labu- labāku nekā patiesībā ir. Citreiz rīkojos pavisam nevajadzīgi, pat nesaprotot, kāpēc? Bieži noklusēju savu viedokli, kurš atšķīrās, lai nepadomātu ko sliktu. Absolūti nevajadzīga pārlieku liela domāšana par lietām, cilvēkiem un dzīvi tādā mērā, ka neuzticējos pats sev. Vairs neklausījos savā iekšējā balsī, pretojos savām priekšnojautām, kuras nespēju vairs izskaidrot ne sev, ne citiem. Man nekad nebija bijusi taisnība par to, kā rīkojos, ko atdzinu, ko pieņēmu, ko domāju, ko uzskatīju par pareizu, ko glabāju sevī, kam ticēju, ko ieteicu un sacīju citiem, jo, kā izrādījās, biju jau laicīgi papūlējies sevi sačakarēt un visus šos gadus, tie ir bijuši vien sūda maldi, kurus biju vairojis sevī un, pēc kuriem, visu laiku tā biju tiecies un dzīvojis! Pats vien biju izveidojis un izcili izkopis savas nepilnības, tik to nemanīju, jo vairumā nevienu neņēmu pierē. Tāpat kā vienu un to pašu meldiņu, tik malu atkal un atkal vairākus gadus no vietas, tā pazaudējot cilvēkus un laiku! Ar nedaudzajiem izņēmumiem, es bezjēdzīgi biju aizpildījis dzīvi smeļoties vien nepatiesības. Tajā nebija ne mazākās kripatiņas no manis paša.
Ir neaptverami grūti atbrīvoties no tiem uzskatiem, kas tevī ir iesakņojušies tik agri un tas, ko sevī biju ielicis, tika raidīts arī uz āru ar katru brīdi arvien vairāk un stiprāk. Uzskati ar kādiem līdz šim biju dzīvojis radīja noteiktu uzvedību, kura traucēja ik uz soļa, sabojājot visu, ko vien esmu vēlējies un, būdams naivs, to arī pieņēmu. Tie bija sabojājuši manu un arī to cilvēku dzīves, kas mani tajā bija ielaiduši.
Mēģinot saprast, apzināties to visu, kas noticis šajos gados un cenšoties tās lietas sagremot tādas, kādas tās ir, tas sabeidza manu prātu pavisam. Burtiski bija iedzinušas mani zemē un grauza bez apstājas. Es biju izsmēlis sevi, savus spēkus, enerģiju līdz pēdējam sīkumam. Viss bija aizgājis daudz par tālu. Bija laiks apstāties. No tās sērgas vajadzēja pēc iespējas ātrāk atbrīvoties.
Notikušais pamatīgi bija nospiedis mani pie zemes un neļāva vairs piecelties, tai pat laikā, tas bija piešķīris dzīvei kaut kādu asumu, jo zaudēt vairs nebija ko. Atlika vai nu visu atstāt tā kā ir un nekustīgi tupēt, mēģinot dzīvot tālāk, cerot, ka dzīvē kaut kas mainīsies, vai arī izdzīt to no prāta, ieklausīties sevī un koncentrēties uz to, ka ir jāmaina sevi, nevis ārējā vide, tas kas ir ap mani vai visa pasaule un pats no sevis tas nenotiks! Es izvēlējos otro, nenojauzdams, ko tas no manis prasīs.
Lēmums nebija viegls, tomēr, būtu nožēlojami un muļķīgi turpināt kalt esošo un vairot to ar savu paša prātu vēl pāris gadus. Pirmajā brīdī māca šaubas un neticība, tomēr kaut kam bija jānotiek. Viss sākās ar attieksmi. Svarīgi bija saprast, ka ir jāmaina izkropļotā attieksme pret dzīvi un sabojātā domāšana, kas patstāvīgi notrulināja prātu un turpināja vilināt dzīvot kā iepriekš. Tā bija kauja pašam ar sevi, tomēr zināju, ka man vienam tas nebūs sasniedzams, jo bez panākumiem tas bija vilcies jau vairākus gadus, kas bija pierādījies ne vienu vien reizi. Vajadzīgais manī tikpat kā nebija. Vairākas dienas uzvedos kā bremze, nekādi nevarēju sevi piespiest un pārvarēt pieteikt vizīti, tomēr skaidri zināju, ko no sevis nevēlos. Biju izlēmis iet līdz galam un atpakaļceļa vairs nebija. Kad norunātajā datumā stāvēju pie kabineta durvīm, visā savā apstulbumā un stresā māca vēl šaubas un kādu laiku tur mīņājos uz vietas. Beidzot, kad biju iekšā, viss pagāja kā miglā- likās, ka šis cilvēks ir kā paša ēna, kas nekad nebija atkāpusies un zina mani daudz labāk, nekā es pats par sevi, jo lasīja mani kā bībeli. Nākamais, ko atceros bija prātā iespiedies jaunās vizītes datums. Laikam jau pavairāk bija kas nosēdies, nekā sākumā likās.
Piespiežot sevi pārtraukt domāt vecās domas, es bremzēju vēlmi salīdzināt sevi ar citiem un pamazām atteicos no vajadzības būt kaut kam īpašam, kas tik ļoti izteikti man piemita. Dienu no dienas aizvadīju cīņā ar sevi atmetot pēc iespējas vairāk visu to, ko līdz šim biju pieņēmis un ielicis sevī un savā prātā. Tas radīja pamatīgu smadzeņu piepūli. Iekšēji es tiku būvēts un lipināts kopā no jauna- tāda, kā tīrīšana, kas lika atbrīvoties no visa sabojātā sevī un lika mācīties pieņemt jauno, strādājot ar sevi un sākot mainīt savas iekšējās attieksmes un emocijas. Saskaroties ar jauno, kas pamazām tika likts manī, man māca šaubas un neticība par nezināmo. Šajā darbā vajadzēja ieguldīt sevi visu ar katru ķermeņa šūnu, netaupot savus spēkus. Lieki būtu teikt, cik reižu gribējās visam mest mieru, tomēr speciālistu atbalsts, gribasspēks, neatlaidība un vēlme to bremzēja un noturēja vajadzīgajā vietā. Notiekošais mani veidoja tā, lai es nekad vairs nedomātu un nerīkotos no tās smilšu kastes puses, kurā pabiju bērnībā.
Visā šajā laikā, svarīgi bija nevis tas, ko es dzīvē daru, bet kā es daru- ar kādu attieksmi un domām es virzījos tālāk. Ar domām un attieksmi pret dzīvi mēs veidojam to, kas mēs esam un par kādiem kļūstam un rezultāts ir tas, kas liecina par cilvēka darbiem. Darbi runā vairāk, kā vārdi. To, kāds Jūs būsit, noteiksiet vien paši, jo mēs esam tādi, kā par sevi domājam un mēs topam par to, kam ticam. Viss ir atkarīgs no tā, cik katram pašam mums tas ir svarīgi. Nav nozīmes tam, cik mums gadi, kā mēs izskatāmies, ar ko nodarbojamies, cik pelnām, kāds ir mūsu stāvoklis sabiedrībā, kas mums pieder vai nepieder utt., svarīgi ir tas, kas mūsos katrā pašā ir iekšienē, jo tieši tas ir tas, kādi mēs esam patiesībā.
Laiku atpakaļ, kāds cilvēks man teica: „Viss ir tavā galvā”, un jā, tas tiešām tā ir! Tagad es zinu, ka cilvēks spēj pārvarēt jebkura veida grūtības, kuras stājas viņam ceļā, ja vien labi pacenšas, tomēr, nekas nav tik grūti, kā mainīt sevi, savu raksturu, temperamentu, domāšanu un attieksmi pret dzīvi un cilvēkiem. Tas prasa nodoties tam pilnībā un no sevis ziedot gandrīz visu, jo jāstrādā ir bezgalīgi daudz. Nepieciešama ir patiesa vēlme, gribasspēks, neatlaidība un pamatīgs darbs ar sevi dienu no dienas. Un ir pilnīgi vienalga, ko citi par to domā un saka, jo galu galā tā ir Jūsu pašu izvēle un Jūs to darāt tikai un vienīgi priekš sevis. Citu šaubas, neticība, uzskati, sacītais, ka tās ir tikai iedomas, cilvēki nemainās, lai tas paliek viņu pašu ziņā. Nav jēgas tam, ka šādi cilvēki visu mūžu nepazīst paši sevi un nezina, spēj vai nespēj mainīties, ja viņi to nekad nav mēģinājuši. Tādi tikai tukši runā un turpina slēpties paši aiz savas uzbūvētas čaulas, cerēdami, ka kaut kas mainīsies pats no sevis-totāla bezcerība!
Atsevišķiem cilvēkiem dažreiz pietiek ar to, ka dzīve iesiti pa pieri vienreiz, lai attaptos un saprastu, kas notiek, man bija nepieciešamas kas vairāk. Esmu laikam pieļāvis lielāko daļu no visām kļūdām, kuras, iespējams, ir izdarīt līdz manam vecumam, bet neko darīt, laiku atpakaļ vairs nepagriezīsi un uz likteni dusmoties arī būtu muļķīgi. Nožēlojami, ka ļāvu dzīvei sevi tā sagraut, bet pats vien sevī to biju radījis, pieļāvis un ieaudzinājis. Tagad vairs nebrīnos par to, kādēļ vienmēr tā ir noticis un pie kā tas noveda. Nenodariet sev ko līdzīgu un nenonāciet tur, kur biju es. Paskatieties laicīgi uz sevi no malas, pārdomājiet visu divreiz un beidzat žēloties, beidzat vienreiz puņķoties un čīkstēt, tas atgādina slimu bērnu, kas niķojas. Darāt to, kas jādara, lai cik grūti arī tas būtu! Nedzīvojiet paši savā ēnā un nerāpojiet pa dzīvi uz ceļiem, tas ir pilnīgi nevietā. Pat ja trāpās kāds šķērslis, stājaties tieši tam pretī un laužaties cauri, nevis padodaties. Vienam no jums abiem būs jāsalūst, ja gūsiet panākumus, tas būs vareni, ja tā nenotiks, rīt būs atkal jauna diena, lai sāktu visu no gala un sasniegtu to, ko vēlaties. Tā kā jebkurā gadījumā viss būs labi, agrāk vai vēlāk. Viss ir Jūsu rokās un tai pumpā starp ausīm. Ticat sev un rezultāti liecinās paši. Tā nav ilūzija un šis ceļš vairs nav apšaubāms, ja patiesi to vēlaties, tiešām gribat mainīt sevi un ticat tam, ka Jums tas ir nepieciešams.
Varat ņemt šo kā piemēru un varbūt kādam arī tas noderēs, tik neapēdiet sevi un citus! Nenonieciniet arī citu cilvēku pieredzi- viņi to ir piedzīvojuši!
Atklāti- sūda būšana, bet sasodīta patiesība!
Vēlreiz paldies speciālistam un visu cieņu tam, ko viņa dara.
„Cilvēks spēj īstenot visu, ko viņa prāts var aptvert un kam tic”. /N.Hills/