Zāles jālieto tikai tad, kad bez tām nevar iztikt, uzlabot dzīves kvalitāti.

Ja paskatīties no malas un padomāt, kāpēc cilvēks atsakās no medikamentiem? Var būt viņš baidās, ka zaudēs cīņā pret savu kaiti un princips nelietot medikamentus ir kā aizsardzība un attaisnojums. Var būt pati kaite, cik tas nebūtu paradoksāli, ir veids, kā izcelties un pievērst sev uzmanību un no tās negribas šķirties. Var būt cilvēks ir mītu un aizspriedumu varā, ka „visi jūsu antidepresanti ir narkotikas”, „jūsu zāles padara cilvēkus par zombijiem”.

Bet ja cilvēkam ir plaušu karsonis, sirds slimība, paaugstināts asins spiediens, cukura slimība, tad attieksme mainās un katrs apzinās, ka noteikti medikamenti palīdzēs atlabt un normāli dzīvot. Pat tā, ja zāles jālieto līdz mūža galam… Psihoemocionālās ciešanas reizēm var būt sāpīgākās un neciešamākas nekā fiziskās.

Tad varbūt jāmaina attieksme pret zāļu lietošanu. Jāmeklē veids, kā normalizēt dzīves kvalitāti. Zāles, bez šaubām, nav vienīgais mehānisms, bet tikai viens no ārstēšanās veidiem, ko piedāvās speciālists.